Foto: Madiss Katz

Teksts: Martins Sokaels

Tulkojums: Mare Ķirule


2015. gadā es apmeklēju grupas “Ewert and The Two Dragons” koncertu Ņujorkā. Visspilgtāk atmiņā man ir iespiedies tas, cik veikli grupas dalībnieki savā starpā saspēlējās. Kad Evertam par to jautāju, viņš atsmej: “Ap to laiku mēs patiešām bijām jau ļoti daudz kopā spēlējuši.” Stāstu turpināšu no Everta skatpunkta.


Mums  patiešām  labi  izdodas  saspēlēties.  Ne  katru  dienu  mēs  ar  grupasbiedriem saprotamies, bet kad esam uz skatuves, visas domstarpības izgaist un mēs pilnībā atdodamies mūzikai.


Koncerttūres


Koncerttūres ikdienišķā rutīna savā ziņā atgādina rituālu. Ceļā uz nākamo tūres pieturas vietu dodamies drīz pēc koncerta beigām, dažreiz izbraucam jau uzreiz, kad novākta visa aparatūra, citreiz nākamajā rītā. Dienu tad pavadi autobusā, nonāc koncerta norises vietā, ienes instrumentus un skatuves aprīkojumu. Atliek laiks ašām pusdienām vai vakariņām un pastaigai, pēc tam sēdi aizskatuvē, varbūt palasi kādu grāmatu. Tomēr nekādu īpašu kopīgu rituālu mums ar grupas biedriem nav, viss notiek pašplūsmā.


Katrs var darīt to, ko pats vēlas. Ja esam mēnesi ilgā turnejā ASV, tad šis brīvais laiks pirms koncerta ir vienīgā pauze no nepārtrauktās ceļošanas. Vistrakāk bija mēnesi koncertēt ASV un tūlīt pēc tam doties tikpat garā tūrē pa Eiropu. Kad ceļā esi jau tik ilgi, sāk aptrūkties tēmas, par ko tērzēt, un arvien vairāk prasās miera un klusuma. Mēs gan bieži meklējam izklaidējošus veidus, kā pavadīt šo laiku, piemēram, spēlējam galda futbolu, “Uno” un citas kāršu spēles. 


Reiz bijām koncerttūrē Vācijā. Viss notika ierastajā ritmā – nospēlējām koncertu, novācām aparatūru un devāmies ceļā uz Berlīni, nakšņojām autobusā. Te pēkšņi no rīta mēs pamostamies no skaļa, griezīga trokšņa. Mūsu autobuss brauc atpakaļgaitā, vienu pēc otras skrāpējot tam tuvumā esošās automašīnas, kamēr autobusa vadītājs sauc: “Ieslēdzies atpakaļgaitas pārnesums, taču bremzes nedarbojas!”. Vienīgais, kas toreiz spēja mūs visbeidzot apturēt, bija šīs divas automašīnas:


Foto: Ewert


Mums paveicās, ka vēl atradāmies kādā no Berlīnes priekšpilsētām, nevis pilsētas centrā, bet šī kņada, protams, tik un tā radīja krietnu haosu. Taču bija jāsteidzas, lai laikā paspētu uz skaņas pārbaudi pirms nākamā koncerta un, kad pienāca laiks turpināt ceļu, mūs jau sagaidīja cits autobuss. Lai arī tagad šo atgadījumu ir jautri atcerēties, sākumā bijām diezgan sabijušies. Par laimi neviena cietušā nebija, ja neskaita automašīnas, tikai mūsu rīts bija satraukuma pilns.


Ieraksti

Pirmais albums “The Hills Behind the Hills” tapa diezgan spontāni, mums bija tikai tāda aptuvena ideja. Ar Erki bijām dažas reizes paspēlējuši kopā mājās un pamazām kaut kas jau veidojās, taču mums vēl nebija nevienas gatavas dziesmas, kad uz vairākām dienām apmetāmies lauku mājās un sākām ierakstīt albumu – ņēmām jau esošo materiālu un no tā radījām dziesmas.


Erki Pernoja (ģitāra), Kristjans Kallass (bungas), Everts Sundja (vokāls) un Ivo Etti (basģitāra) 2011. gadāEkrānuzņēmums no šī video.


Nākamajā albumā “Good Man Down” ietvertās dziesmas sākām rakstīt brīvajā laikā starp koncertiem, taču šoreiz jau to darījām mērķtiecīgāk. Tas bija nedēļu ilgs ierakstīšanas process Tiri pilsētas Kultūras centra pagrabā, kur, noslēdzoties no ārpasaules un emocionāli atbrīvojoties no ikdienas rutīnas, varējām veltīt visu savu uzmanību un enerģiju albumam. Visu nedēļu mēs strādājām un dzīvojām kopā, atradām vienotu ritmu un dalījāmies radošajā atmosfērā, ko tad mēģinājām pārnest ierakstā.


Lai arī mums lieliski padodas uzstāšanās koncertos, tās pašas enerģijas notveršana ierakstā mēdz būt izaicinājums, taču vislabāk mums patīk tās dziesmas, kuras esam varējuši ierakstīt tā, kā tās skanētu koncertā. Pēc tāda paša principa mēs ASV ierakstījām savu trešo albumu “Circles”. Šoreiz ierakstu studijā pavadījām veselu mēnesi. Vakarā izlēmām, kuru dziesmu ierakstīsim nākamajā dienā, un no rīta ķērāmies pie darba. Visu dienu spēlējām šo vienu dziesmu, tad šo to pamainījām, pēc tam atkal pamēģinājām ko citu, un beigās centāmies saprast, vai sanācis pietiekami labi. 


Savukārt pēdējā albuma “Hands Around the Moon” ierakstīšanas procesam izmantojām citādu pieeju. No sākuma divatā ar producentu Sanderu Molderu strādājām pie dziesmu demo ierakstiem. Vairākas dziesmas šādā veidā tika gandrīz pabeigtas, bet pēc tam studijā tikāmies ar pārējiem grupas biedriem, ja vajadzēja papildus ierakstīt kādu instrumentu. 


Pēdējos gados mūsu ģimenes ir kļuvušas lielākas, tāpēc bija nepieciešama citādāka pieeja ieraksta laikam un vietai, bija jāatrod piemērota metode. Ja albumu nevar ierakstīt vienā veidā, tad jāmēģina kādā citā – jebkurā gadījumā tas tiks ierakstīts. Radoši ir jāpieiet arī pašai ierakstīšanas procesa plānošanai.


Fotogrāfija no albuma “Hands Around the Moon” koncertturnejas 2018. gadā


Ieraksti

Savu skanējumu grupa atrada eksperimentu ceļā. Kristjans, Ivo un Erki jau kādu laiku bija spēlējuši kopā ar igauņu dziedātāju Inesi un tā nu gadījās, ka vienubrīd es dzīvoju kopā ar dažiem no puišiem. Mūsu uzskati saskanēja un bija daudz kā kopīga, un šķiet, ka šī tuvība atspoguļojās arī mūzikā 


Četratā mēs ierakstījām kompaktdisku, ko uzdāvinājām Erki onkulim. Tad nospriedām – ja jau mēs varam rakstīt mūziku citiem māksliniekiem, iespējams, varam to radīt arī paši sev.


Galu galā viss ir atkarīgs no veiksmes un sagadīšanās. Pieļauju, ka mums vienkārši paveicās ar laiku, vietu un to, cik labi sapratāmies. Spēlēšana kopā mums radīja patiesu prieku un to varēja just mūsu radītajā mūzikā. Nedomāju, ka veiksmīgai saspēlei ir kāds cits noslēpums. Nekad jau nevar zināt, kas un kā darbosies. Dažiem mūziķiem ir nepārspējams talants, bet trūkst spējas labi saspēlēties ar citiem.


Atrast nosaukumu grupai nekad nav vienkārši. Pirmais albums jau bija ierakstīts un gatavs izdošanai, bet izdevēji prasīja: “Ko rakstīt uz albuma vāka?”. Tajā albuma izveides procesa posmā mūsu prāti jau bija tukši un nevienam nebija labu ideju. Tad mana sieva Kadri man ieteica nosaukumu “Ewert and The Two Dragons”, kuru es jokojot piedāvāju pārējiem. Tā sanāca, ka tas kļuva par grupas nosaukumu un mēs par to vairs diži galvas nelauzījām. Nu jau ir nedaudz par vēlu, lai nosaukumu manītu.


Trešā reize, kad ar grupu uzstājāmies, bija Tartu, kur bija arī mūsu menedžeris Tomass. Viņš gan tobrīd vēl oficiāli nebija menedžeris, taču jau saskatīja mūsu potenciālu. Tomass arī jau kādu laiku bija runājis ar latviešiem un šo to zināja par mūzikas scēnu Latvijā. Turpat iepazinām vienu latviešu radio DJ un producentu, ar kuru sākām vest sarunas par iespējamu sadarbību nākotnē – tas mūs motivēja nopietnāk pievērsties mūzikai.


Ceturto koncertu spēlējām jau Rīgā, nelielajā bārā un kultūrvietā “I Love You”. Vien doma par uzstāšanos kaimiņvalstī Latvijā bija iedrošinoša un krietni cēla mūsu pašapziņu, radot sajūtu, ka nupat jau esam ceļā uz panākumiem. Patiesībā tā arī notika – viena lieta noveda pie citas, latvieši teica, ka viņiem ir ierakstu kompānija, un viss sāka pamazām attīstīties.


Tolaik es mēdzu uz koncertiem līdzi ņemt nelielas elektriskās ērģeles. Kad ieradāmies Rīgā un ar visu aprīkojumu nokāpām bāra pagrabstāvā, nospriedām, ka droši vien atrodamies aizskatuvē. Bet kur tad ir durvis uz skatuvi? Kad izrādījās, ka uz pašu skatuvi arī skatāmies, šķita – mūsu ieceres krietni pārsniegušas realitāti. Taču vakarā, kad sākām koncertu un šo mazo bāriņu piepildīja rekordliels pūlis, pie tam cilvēki dziesmu vārdiem līdzi dziedāja pat aiz bāra logiem, mēs sapratām, ka tieši tāpēc bijām atbraukuši. Nav nozīmes tam, cik liela vai maza ir koncerta vieta.


Ja ļaujas sajūtām, spēlēt var kaut diviem cilvēkiem. Šo koncertu cilvēku pārpildītajā bāra pagrabiņā Rīgā es atcerēšos līdz mūža galam. Jāatzīst, ka esmu aizmirsis dažu labu krietni lielāku koncertu, bet šis manā atmiņā paliks vienmēr.


Mūzika un grāmatvedība


Ar čekiem ir ļoti sarežģīti. Man patīk saņemt CostPocket atgādinājumus, kas aicina pārbaudīt, vai viss ir izdarīts. Vēl vakar, atvilktnes pārkārtojot, atradu aizmirstus čekus, ar kuriem bija jātiek galā. CostPocket šajā ziņā ir ļoti ērta un parocīga mobilā lietotne, kas grāmatvedību padara vienkāršāku.


Pienāk brīdis, kad tu vienkārši vēlies, kaut konkrētām lietām būtu pārskatāmi un viegli saprotami risinājumi, kas prasītu mazāk tava laika. Nofotografē čeku mobilajā lietotnē un par tālāko vari vairs nedomāt. Dati tiek apkopoti un nosūtīti grāmatvedim – tavs uzdevums ir tikai nofotografēt izmaksas dokumentu. 


Izsekot šīm lietām man nekad nav diez ko sanācis, čeku, rēķinu un citu izmaksu dokumentu grāmatošana ir sarežģīta un rada vienas vienīgas galvassāpes. Daži atrodas vienuviet, citi kaut kur makā, vēl kāds slēpjas kādā atvilktnē, kabatā vai citviet. Koncerttūrēs sakrājas čeki no ēdināšanas vietām un degvielas uzpildes stacijām, bet kad atgriezies mājās, tur gaida jau vesels katalogs ar dažādām biļetēm un rēķiniem. Kāda gan tā ir aizraujoša izklaide – censties ieviest kārtību šajā papīru kaudzē un saprast, kur radusies katra izmaksa...


Taču tagad atliek vien nofotografēt čeku un CostPocket mobilā lietotne manā vietā izveido tabulu ar nepieciešamajiem datiem – man kā mūziķim tas ir dzīvi padarījis ievērojami vieglāku. Tā kā vairs nav tik daudz pūliņu jāiegulda papīru kārtošanā, varu savu enerģiju veltīt radošajam procesam. 

Google pay img Apple pay img